Amatas  mājvietu stāsti

(Apkopotos mājvietu stāstu materiālus M.Vanagas muzejs nodevis Amatas pagasta Ģikšu bibliotēkai. Tur tie viegli pieejami, lasāmi, arī papildināmi) bibliotekāre - Dace Lāce)

Rakstnieces Melānijas Vanagas dzimtās mājas ir Sermuļi Amatas pagastā.

 “Sermuļu “vēsture sastāv no daudziem mūžiem, kas visi ir saistīti viens ar otru, ar visu tautu.. Un ikviens no tuvākiem un tālākiem mūžiem ir neatkārtojams, ikviens cilvēks, kas te staigājis, strādājis, kopis kalnu, cēlis ēkas, priecājies, mīlējis, cietis. “M.Vanaga

 Pēc atgriešanās no Sibīrijas 1957.gadā viņa sāka savas dzimtas vēstures izpētes darbu, vienlaicīgi  dokumentēja visu, ko uzzināja par mūspuses ļaudīm un viņu mājām.  Materiāli apkopoti vairāk nekā 100 rokraksta  grāmatās. No šīm rokraksta grāmatām  “izsijāja” to, kas attiecas uz pašas dzimtu, tā tapa rakstnieces publicētās”Dvēseļu pulcēšanas”7 grāmatas. Bet rokraksta grāmatās palika vēl daudz interesantu, saistošu ziņu par Amatas puses ļaudīm un mājām.

Rokraksta grāmatas ir M.Vanagas dzimtas mantojums, bet tuvinieki  neliedz muzejam iepazīties ar savāktajiem materiāliem un izmantot tajos esošo informāciju. Arī pati rakstniece no sirds vēlējās, lai viņas paveiktais būtu nepieciešams dzimtajam novadam.

Laiks, kad M.Vanaga staigāja Amatas ceļus, ieklausoties cilvēku atmiņās, vērojot un aprakstot mūspuses dabu, bija 20.gs 60.- 80. gadi.

Kopš tā laika pagājuši gandrīz 40 gadi. Kas noticis šajos gados ar mājām, ar cilvēkiem?  Lai to uzzinātu, vajadzēja kādam Melānijas Vanagas ceļus turpināt. Uzrunāju Amatas pagasta pensionāru biedrības “Dzīvesprieks “ ļaudis. Par darba nozīmīgumu un svarīgumu nebija jāpārliecina “Dzīvesprieka” vadītāja Aleksandra Freivalde,viņa bija tā, kas virzīja, mudināja,  bet arī pārējo  atsaucība bija tūlītēja. Darītāju daudz.

 Amatas novada pašvaldība atbalstīja Anitas Beikules rakstīto   projektu  “Amatas pagasta seniori Latvijas simtgadei”. Domāšanā, plānošanā Anitai īpaši palīdzēja Spodrīte Rozīte. Konkrēti tika plānoti veicamie darbi un sasniedzamie mērķi- iepazīt visas mūspuses mājas, apkārtējo vidi,  arī senās mājvietas,bija nepieciešams fotografēt, runāt ar māju iedzīvotājiem, pierakstīt stāstus. Tika pētītas kartes, izveidoti  7 maršruti, plānoja apzināt vismaz 150 pagasta mājas, bet darba beigās bija vairāk nekā 240 māju. Ne visur šobrīd vairs ir mājas, vietumis vēl redzami tikai māju pamati vai vientuļš skurstenis, sadugusi klētiņa, mājas sargi- lielie koki, ceriņu un jasmīnu atvases.  Ne vienmēr tagadējie māju īpašnieki  varēja daudz pastāstīt par savas mājas vēsturi, bet interese liela, cilvēki ļoti atsaucīgi. Turpat 50 māju īpašnieki paši teicās turpināt vēstures materiālu  vākšanu. Lielākā daļa projektā iesaistīto senioru atzina, ka darbs, lai gan nav bijis viegls,  devis prieku un patiesu gandarījumu- iepazīti cilvēki, atklāts, ka tepat pagastā tik daudz neredzēta, interesanta, skaista. Atbraucot no kārtējās “mazās ekspedīcijas”,savā pārdzīvojumā par redzēto, uzzināto  dalījās, materiālus gatavoja, fotogrāfijas aprakstīja:

Aina Ķeņģe un Gatis Freivalds, Ingrīda Lāce un Jānis Gasiņš, Biruta Ķipēna, Spodrīte Rozīte un Leonīds Rātfelders, Maija Rudzīte un Guntis Grīnbergs, Anita Tinusa un Mārtiņš Tinuss, Anna Oborenko un Viesturs Tinuss, Zita Ščeglova un Ivars Ščeglovs. Bet vēl ir cilvēki, kuri ar dziļu interesi un aizrautību pēta savas dzimtas vēsturi, tā ir Biruta Ķipēna, Aīda Auziņa, Aiga Ķeņģe, Anita Tinusa. Savukārt,  Dace Lāce un Dzintra Krieviņa daudz zina un interesējas par svētvietām, lielajiem akmeņiem utt.

Paldies, visiem!  Esmu pateicīga par paveikto darbu, par sirsnību, izpratni, atsaucību, prieku. Ļoti daudz pozitīvu emociju.  Ja tā, tas nozīmē, ka paveiktais patiesi svarīgs un labs. Un, paldies,  arī par to, ka vēlaties turpināt, jo katram no mums, darbā iesaistītajiem, ir ļoti daudz nenoskaidrota, neizzināta, vēl nepabeigta.  

Ingrīda Lāce       

M.Vanagas muzejs