E. Žīgurs - prezentācija - MUIŽAS AMATAS PAGASTĀ - DRABEŠI, SPĀRE, RENCĒNI

Pētījuma autors Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturnieks Edgars Žīgurs 

Pētījuma rezultāti tika prezentēti 2020.gada 15.oktobrī Melānijas Vanagas muzejā

Muižu vēstures izpēte Amatas pagasta teritorijā

(Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturnieks Edgars Žīgurs)

            Šogad Melānijas Vanagas muzejs, turpinot novadpētniecības izzināšanas un popularizēšanas tradīcijas, ar Amata novada domes atbalstu organizē Amatas pagasta muižu vēstures izpēti.

            Mūsu priekšstatos “muižu laiki” galvenokārt saistās ar latviešu zemnieku nebrīves laiku – apspiestību un beztiesiskumu. Tomēr tā nav tikai tumša vēstures lappuse, kuru pēc iespējas ātrāk jāpāršķir. Tas ir stāsts par mūsu priekšteču dzīvi gandrīz 400 gadu ilgā laika posmā (pirmās ziņas par muižu izveidi Amatas pagastā saistāmas ar 16.gs. beigām, un tās pastāv līdz Latvijas valsts sākuma gadiem). “Muižu laikus” raksturo ne tikai augstāk minētās negatīvās tendences, tajos iezīmējas arī daudz citu norišu un lietu: izmainās kultūrvēsturiskā ainava – tiek veidoti muižu kompleksi, ceļi, krogi un alejas, celtas ražotnes un skolas. Tam līdztekus mainās zemnieku sociālā un ekonomiskā dzīve, mainās arī ēku celtniecības tradīcijas. Blakus beztiesiskumam aug vēlme panākt taisnību. To attaino gan zemnieku iesniegtās sūdzības dažādām valsts amatpersonām, gan visbeidzot - zemnieku nemieri. Līdztekus nabadzībai un apspiestībai pastāv vēlme kļūt turīgam un nozīmīgam. Vēstures avotos lasām par bagātiem saimniekiem, kas pašam ķēniņam aizdevuši naudu, lasām par zemniekiem, kas ieņēmuši nozīmīgus amatus gan muižās, gan valsts pārvaldē. Mēs uzzinām par vietējās izcelsmes lēņu vīriem (leimaņiem), kuriem piederēja zināma brīvība un pat kāda muiža. Līdzās tumsībai mēs uzzinām arī par izglītību, par skolām, par izglītotiem zemniekiem un kungiem, kuru zināšanas un prasmes noderēja vispārējai zemnieku stāvokļa uzlabošanai.

            Amatas pagasta teritorijā ir pastāvējušas divas muižas ar centriem tajā – Spāre un Rencēni, taču liela daļa tagadējās pagasta teritorijas piederējusi vairākām citām muižām, kuru centri neatradās pagasta robežās, piemēram – Drabešiem, Kosai, Rāmuļiem, Kļavkalniem u.c.

            Pētot muižu vēsturi tika akcentēta pagastā esošo Spāres un Rencēnu muižu izpēte, kā arī Drabešu muiža, jo tai piederēja lielas zemes platības tagadējā pagasta teritorijā. Minēto muižu vēstures izpētes procesā tika strādāts Latvijas Valsts vēstures arhīvā, kur glabājas dažādi minēto muižu vēstures dokumenti – sākot ar muižu pirmsākumiem datējamām vaku grāmatām, zemnieku sūdzībām un beidzot ar muižu sadalīšanas dokumentiem. Vērtīgas vēstures liecības glabājas arī Cēsu Vēsures un mākslas muzeja krājumā un arhīvā. Pētniecības procesā tika izmantoti tur esošie 20.gs. sākuma fotoattēli, “muižu laiku” dokumenti, kā arī muižu kompleksu fotofiksācija un apraksti, kas veikti 20.gs. 70.-80. gados. Paralēli vēstures avotu pētniecībai notika arī muižas kompleksu apsekošana, vietējo iedzīvotāju intervēšana, veikta gan parastā, gan aero fotofiksācija.

            Visu minēto materiālu apkopošanas rezultātā top pētījums par Spāres, Rencēnu un Drabešu muižām. Tas ietvers ziņas par to izveidi, īpašnieku dzimtām, saimniecisko stāvokli, zīmīgākiem notikumiem, zemnieku stāvokli, par muižas apbūves kompleksu un tā tagadējo likteni. Pētījums un tā tapšanā izmantotie materiāli tiks nodots Melānijas Vanagas muzeja rīcībā, kā arī publicēts Latvijas vēstures un novadpētniecības portālā Historia.lv sadaļā:   

https://www.historia.lv/organizacija/melanijas-vanagas-muzejs

            Visi, kuriem interesē Amatas pagastu muižu vēsture, laipni aicināti uz “Muižu laiku stāstu un melodiju vakaru”. Pasākuma laikā “muižu laiku” stāstus stāstīs Melānijas Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce,izmantojot M.Vanagas materiālus, kuri raksturo minēto muižu ikdienas dzīvi,  ar muižu vēstures pētījuma kopsavilkumu iepzīstinās Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturnieks Edgars Žīgurs un par atbilstošu muzikālo noskaņu rūpēsies Drabešu muižas muzikanti.

            Paldies visiem, kas palīdzēja pētījuma tapšanā!

            Edgars Žīgurs 

Muižas Amatas  pagastā – Drabeši, Spāre, Rencēni.

            Amatas pagasta teritorijā lokalizējami divu muižu centri – Spāre un Rencēni. Savukārt Drabešu muižai, kuras centrs atrodas tagadējā Drabešu pagastā, Amatas pagasta teritorijā piederēja ievērojams skaits zemes platības ar zemnieku sētām. Pētījuma mērķis ir ieskicēt minēto muižu vēsturi - raksturojot muižas izveides un attīstības procesus; piederību īpašniekiem; zemnieku stāvokli; spilgtākos vēsturiskos notikumus un muižu apbūvi.

            Muižas nosaukums saistāms ar lībiešu un igauņu vārdu – moiz, vai krievu myza – kas apzīmē kunga sētu. Sākumā muižas veidojās tikai ordeņa vai bīskapa pilīs, vēlāk to tuvumā. Tālāka muižu veidošanās saistāma ar klētīm, kurās uzglabāja no zemniekiem ievākto 10 tiesu un sudmalām. Pirmās ziņas par šādām muižnieku muižām Latvijā datējamas ar 14.gs. vidu. Tās dibina zemnieku zemē seno ciemu vai pagastu teritorijā.[1]

            Par tagadējā Amatas pagasta teritoriju pirmās ziņas saistāmas ar 1582. gada revīziju, kurā pirmoreiz uzskaitīti Cēsu pilsnovada pagasti un sniegtas ziņas par to agrāko un pašreizējo apdzīvotību. Ziņas par agrāko apdzīvotību un senajām nodevām ir sevišķi svarīgas, jo tās iespējams attiecināt uz ordeņa laiku beigām. Maz ticams, ka kara un politisko juku apstākļos kāda revīzija Cēsu pilsnovadā tikusi veikta kopš ordeņa sabrukuma, tādēļ pastāv iespējamība, ka revizori, ievācot informāciju par agrāko zemnieku skaitu un nodevām, izmantojuši ordeņa laiku dokumentus vai arī vecāko zemnieku mutiski sniegtās ziņas.[2]

           Tagadējā Amatas pagasta teritorijā, kas vēsturiski piederēja Āraišu pilsnovadam, atradās vairākas vakas – pagasti. Šeit var identificēt 1582. gada revīzijā minēto Gaidāna (Gaidan) pagastu. Tajā bijuši 30 zemnieki, 10 apdzīvotu un 20 tukšu sētu. Pie šī pagasta bija pievienots otrs neliels pagasts – Inkensta (Inkensth) pagasts, kurā bijuši 19 zemnieki, 7 apdzīvotas sētas, bet postažā – 12. Gaidāna pagastā bija 20 arklu, Inkenstā – 14 arklu zemes. 1601.g. Geidānu (Geidensche) vakā bija 22 sētas ar 18 ½ arkliem zemes. No šīs vakas Zekleram (Seckler) bija 3 sētas ar 1 arklu zemes katra, polim vārdā Belkovskis (Belkoffsky) bijušas 7 sētas ar 6 arkliem zemes, kuras tagad valda Ernsts Hēfišs (Hoeffisch), Klemensam Artusam (Artuss) bijušas 10 sētas ar 7 ½ arkliem zemes, kuras tagad ir nopircis Ernsts Hēfišs, polim vārdā Pabeļskis (Pabelssky) piederēja 2 sētas ar 1 arklu zemes, bet Ernstam Hēfišam – 2 ½ arkli zemes, uz kuras viņš bija uzbūvējis muižiņu, sauktu Repa (Reps).[3] Zīmīgi, ka netālu no Amatas pagastā esošās Rencēnu muižas tek neliela upīte, Amatas kreisā krasta pieteka Gaidene (kuras nosaukuma izcelsmes hronoloģija būtu jāprecizē). No vecsaimniecībām šeit lokalizējami Zāģeri, Leveri, Jūgas u.c., kas neietilpst mūsdienu pagasta teritorijā.

Iespējamā Geidāna vakas teritorija, izmantojot 1601.g. revīziju materiālus. Ar sarkanu apvilktas lokalizētās vecsaimniecības.[4]

            Amatas pagasta teritorijā lokalizējama arī Vībuļu vaka. 1582.g. revīzijās minēts Vībāna (Wiban) pagasts. Tajā kādreiz bijuši 34 zemnieki, pašlaik ir apdzīvotas 22 ļoti trūcīgas sētas, postažā atradās 12 sētas, saimniecībām kopā bija 24 arkli zemes. No Vībuļu (Wibelensche) vakas, kur 1601. gadā vairs nebija pilij pakļautu zemnieku, Firstenbergiem (Furstenbergsche) bija 10 sētas ar 9 ½ arkliem zemes un 1 arkls muižai, Ernstam Hēfišam – 9 sētas ar 4 ¾ arkliem zemes, polim Zerujenam (Seruien) – 3 sētas ar 2 arkliem zemes un 1 ½ arkla tukšas zemes muižai, polim Kazeminckim (Kasemintzky) – 2 sētas ar 1 arklu zemes. Polim Drobišam piederējušas 6 sētas ar 4 arkliem zemes un muiža (vēlākā Drabešu muiža), kurus tagad esot piesavinājies viens no Patkuliem.[5]

Drabešu muiža (Bergenhoff - Kalna muiža)

            Pirmās vēsturiskās ziņas par Drabešu muižu saistāmas ar 1561.g., kad pēdējais ordeņa mestrs Ketlers apstiprina Liepupes muižas īpašniekam Reinholdam fon Fītinghofam (1484.-1562.), kas kalpojis kā tulks sarunās ar krieviem, viņa tēva muižiņu kalnā pie Āraišu pils un pieliek klāt vēl divas mājas – Klabus un Lepekšas. Fītinghofs muižiņu un vēl zemi netālu no Nītaures, domājams Jāņa muižinu, kas vēlāk saistāma ar Kaikūnu mājām, pārdeva savam sievas brālim Patkulam par 8000 markām.[7]        

            Drabešu muižas zemes atradās vairāku vaku teritorijās. Tā, piemēram, Gribelēnu (Gribelen) vakā (1582. gadā saukta par Grīvļānu pagastu) bija 29 sētas ar 28 arkliem zemes. Pagastā dzīvoja brīvnieks (frye) Šmīde (Schmiede), kurš maksāja 40 markas gadā un viņam bija jābūt gatavam doties ceļā pēc pils pārvaldnieka pieprasījuma. No šīs vakas polim Drobišam (Drobbisch) piederēja 2 sētas, katra ½ arkla liela, bet polim Kazminskim (Kasminsky) piederēja Vīgubu (Wigub) sēta ar 1 ½ arklu zemes.[8]

            Poļu – zviedru kara laikā poļu virsnieks Drobišs piesavinās muižu, kas līdz mūsu dienām nes viņa vārdu.  1629.g. zviedriem padzenot poļus, muiža tika atdota Patkula mazdēlam, kurš 1647.g. to pārdod zviedru augstmani Uksenšternam par 2000 dalderiem. Tas jau 1652.g. to pārdod Ringenbergam par 4000 dalderiem. Tad Drabešu muižu manto viņa māsa Levenšterna, kas 1679.g. par 2000 dalderiem muižu ieķīlā majoram Berendam, kurš to tālāk nodeva Cēsu birģermeistaram Šlejeram.[9]

            1688.g. zviedru revīzijās minēts, ka Āraišu krogā ik gadus pārdodot 20-25 mucas alus; Rudzīšu māju saimniekam slikta zeme, strādājot muižai klaušas 2 dienas, bet nodevas nemaksājot; kalējs esot pie muižas tikai nesen apmeties un dažkārt strādājot priekš tās; Kāpeņam un Biržakam esot maz un slikta zeme, tā kā nodevas nedodot, tikai 2 dienas nedēļā pildot klaušas; Betes saimniekam zirgu saplosījis vilks.[10] Drabešu muižā ir 10 saimniecības. No tām 5 1/8 arkla, 4 ¼ arkla un 1 ½ arkla lielas.[11] 

            1690.gada revīzijā minētas tās pašas 10 saimniecības ar kopējo platību 2 1/8 arkli, 33 vīri, 18 zēni un 1 iebūvietis (beģļi, pārnācēji, bāreņi, amatnieki, kas iebūvējās kāda saimnieka zemē vai dzīvoja kādā viņa ēkā un pakāpeniski iekopa savu zemi) kopā 52 vīriešu kārtas pārstāvji.[12] Par trešinieka izmantošanu Drabešos minēts, ka to dod līdumu līšanas laikā no katras mājas uz 3 nedēļām savā maize, sākot no pirmdienas vakara.[13]

            1691.g. revīziju materiālos redzams, ka Drabešu muižā no 10 saimniecībām vidēji gadā strādājā 71/2 zirdzinieki (īstenieki), kājnieki netiek doti, otrinieki strādā 90 nedēļas gadā. Vidēji gadā tiek nokalpotas 2250 dienas.[14] Nodevās zemniekiem kopā bija jādod 34 pūri rudzu, miežu un auzu, kā arī 4 1/4 podu linu, apiņu, kaņepāju. Jādod 7 ½ aitu un 6 4/5 dālderu. Pārrēķinot dālderos muižnieks ieguva 57 dālderi un 33 3/8 graši. Savukārt klaušas pārvēršot dālderos ienesa 95 dālderus.[15]

            Klaušās gājējus no saimniecības iedalīja īsteniekos, otriniekos un trešiniekos. Tā īstenieks bija no saimniecības dots viens strādnieks ar zirgu, kas strādāja muižai 5 dienas nedēļā. Trūcīgākos apstākļos to varēja aizvietot tikai ar strādnieka darbu. Otrinieks bija kājnieks, kas jādod muižai 5 dienas nedēļā vasaras sezonas laikā (no Jurģiem līdz Miķeļiem vai no Jāņiem). Daļu otrinieka darba varēja aizstāt ar nodevām. Trešinieki tika prasīti ārkārtas jeb lieko klaušu gadījumā – siena un labības pļaujas gadījumā.[16]

            1710./11.g. Drabešu muižu, tāpat kā visu apkārtni skar mēris. Drabešos mirst 74,7% iedzīvotāji – 127 miruši, 43 dzīvi.[17]

            Pēc 1724.g. revīzijām secināms, ka pēc Ziemeļu kara muiža atradusies postažā un īpašnieks dzīvojis Lepekšās.[18] 18.gs. vidū muižai ir 3 7/8 arklu aramzemes.[19] 1750.-1757.g. muižas īpašniece minēta kapteiņa Šleijera kundze dzimusi Brokhausena.[20] 1750 – to gadu beigās ar senāta lēmumu tiek panākts, ka muižu var izpirkt Patkula pēcnācēji, kurus pārstāvēja viņa znots Bremzens, kurš bija Āraišu draudzes baznīcas priekšnieks. 1794.g. no Bremzena dēla Drabešu muižu par 30 000 dalderiem nopērk Pēteris Heinrihs fon Blankehāgens (1765-1802.). 1799.g. viņš piepērk klāt zemes no Kļavkalna muižas – Sīļu mājas un mežu.[21]

            19.gs. sākumā muižai ir 4 1/8 arklu zemes un 13 zemnieku sētas. Salīdzinoši Drabeši bija maza muiža ar daļēji labu augsni. Siens esot pietiekoši, bija vējdzirnavas un darbojies viens krogs. Malka regulāri pietrūkst, zvejniecībai izmantoja 2 ezerus. Zemnieku stāvoklis – vidēji pārtikuši.[22]

1832.g. Blankenhāgeni par 45 000 dalderiem nopērk Rāmuļu muižu. Pie tās esošo Nīgales pagastu un Priekuļu, Upīšu mājas pievieno Drabešu muižai. Ja 1640.g. Drabešiem bija 2,5 arkli zemes, tad šajā laikā - 5,8 arkli.[23]

            1905.g. revolūcijas laikā muižas kungu māja (pils) tika nodedzināta. Pils sākusi degt no kundzes gala, tur pa logiem sviesti iekšā degoši priekšmeti. Muiža pēc tam tikusi atjaunota. Pēc šiem notikumiem Vilhelms (Viljams) fon Blankenhāgens un Āraišu mācītājs Bērents pieprasījuši revolucionārās komitejas aktīvistiem Pūces Bērziņam un Sermuļu Šlejam nāvessodu. Pirmajam tas arī Cēsīs 1906.g. janvārī izpildīts.[24] Citu ainu par muižas dedzināšanu sniedz arhīva dokumenti. Muiža nodedzināta 1905.g. 4.decembrī. Pēcpusdienā Drabešos ieradušies bruņoti vīri divos pajūgos. Vienu no pajūgiem vadījis Spāres muižas kučieris Dāvis Baltiņš. Septiņi bruņoti vīri ienākuši muižā un likuši ekonomei Emmai Dzenei viņiem pasniegt tēju, vēlāk meklējuši ieročus. Daži ietērpušies atrastajos kunga apģērbos un pēc tam sāka lauzt mēbeles, kraut kaudzēs, ko aplēja ar petroleju. Kaudzes tūlīt arī aizdedzināja. Dedzinātāji bija pilnīgi sveši. Ugunsgrēka laikā iedzīvi nesuši projām dažādi ļaudis, liela daļa aiznestā gan vēlāk muižniekam labprātīgi atdotas.[25]

            1912.g. muižas zemes platība – 1314 ha; zemniekiem pārdoti 1868 ha, 1 krogs, 27 zemnieku saimniecības. Pēdējais īpašnieks Viljams fon Blankenhāgens (1863.-1919.) tika nogalināts 1919.gadā. Formāli līdz agrārajai reformai muiža piederēja viņa dēlam Heinriham.[26]

            Pirms agrārreformas Kārļakalna muižiņa bija piederējusi V. Blankehāgena jaunākajai meitai. Pēc agrārreformas muižas centrs tika atdots apriņķa valdei bāreņu patversmes atvēršanai. Blankenhāgeni dabūja 50ha ar centru Vāverkrogā.[27] H. Blankenhāgens, kurš kā Latvijas armijas sabiedrotais esot cīnījies Latgales frontē, ar vienu zirgu un 3 govīm sāka saimniekot Vāverkrogā. Viņš esot izremontējis krogu un stadulā ierīkojis piena pienotavu un krejotavu (vēlāk Drabešu piensaimnieku sabiedrība). 1940.g. H. Blankenhāgens izceļo uz Vāciju.[28]

            Tagadējais Drabešu muižas apbūves komplekss veidojies 19.gs. sākumā, nomainot 18.gs. celtās koka ēkas. 1923.g. inventarizācijā muižas apbūves ansamblī tika uzskaitītas 18 ēkas, mūsdienās saglabājušās ap 11.[29]

                    Kungu māja klasicisma stilā celta 19.gs. 1.cet. 1905.g., to nodedzināja, taču drīz atjaunoja. Ēka ir U veida vienstāva garenbūve ar augsu cokolstāvu un četrslīpju jumtu. To grezno četrkolonnu portiks ar trīstūra frontonu un triglifu dekorējumu. Kungu māja būvēta garena paugura augstākajā vietā. Tās priekšā bijis piebraucamā ceļa apjozts, liels zāliena ovāls. No ēkas lieveņa pavēries tāls skats pāri Āraišu ezeram. Skatu perspektīvu papildinājušas divas ezera krastā būvētas ēkas – vešerienes māja ar stāvu četrslīpju jumtu un kalēja māja ar smēdi. Pēdējā bija neliela mūra plienakmens ēka, kuras pret kunga māju vērsto fasādi rotāja četras kolonnas un pusaploces logs ar vēdekļveida spraišļojumu.

            Ēkas kungu mājas pretējā pusē veidoja vienotu, noslēgtu kompozīciju, kas bija labi pārskatāma. Vistuvāk kunga mājai simetriski viena otrai pretī garena zāliena malās atradās pārvaldnieka māja un stallis. Zālienu apjozis žogs ar kaltiem akmens stabiem un dzīvžogs. Te bijis košumdārzs ar puķu dobēm.

            Aiz zāliena nolaidenā reljefā atradies dīķis, kura pretējās pusēs ieslīpi būvētas klēts un kalpa māja. Abām ēkām bijuši divslīju jumti ar pusšļaupumiem galos, to segums – kārniņi. Pagalma kompozīciju noslēdza kūtis ar laidariem. Sākotnēji bijuša uzbūvētas divas paralēlas kūtis simetriski ansambļa kompozīcijas asij, vēlāk uzcelta trešā kūts. Abiem vecākajiem korpusiem pret kungu māju vērstās gala fasādes bijušas monomentāli noformētas: centrā liela pusaploces aila, ko it kā balsta divas masīvas kolonnas, katrā pusē apaļš iluzorais lodziņš, izteiksmīgi stūru rusti. Visi dekoratīvie elementi veidoti seklā reljefā. Līdz mūsdienām samērā neskarts palicis tikai viens kūts ziemeļu korpuss.

            Muižas kompleksu daļēji aptvēris liels augļu dārzs. Tā dienvidu malā atrodas dārznieka māja ar piebūvētu oranžēriju.

            Kungu mājas dienvidu galā atradās nelielā sarga mājiņa, bet ziemeļu galā muižas kalpu māja, kas, iespējams, pirms kādas senākas pārbūves pildījusi klēts vai staļļa funkcijas.[30]

                    Pāri šosejai Cēsis – Vidzemes šoseja, kas ved gar Drabešu muižu atrodas no laukakmens mūra būvēta kalte ar mašīnšķūni[31], kura gan Cēsu Vēstures un mākslas muzeja arhīva dokumentos dēvēta par magazīnu.[32]

            Ap 19./20.gs. miju pie muižas bijis izgatavots vēja rotors, kas apgādājis muižu ar ūdeni. Tas darbojies vēl 1923.g., kad tajā gājis bojā kāds cilvēks.[33] Ūdens ņemšanas vieta atradusies attālu no muižas, alejas, kas ved uz Vēverkrogu malā. Ūdens, visticamāk, pa koka caurulēm nonācis pie muižas esošajā pagrabveida mūra velves ūdens rezervuārā[34] no kurā tālāk pievadīts muižas ēkās.

            Attālāk no muižas, Āraišu ezera dienvidu galā, atradās piķiera māja. Savukārt no muižas ZR virzienā veda aleja uz vējdzirnavām un dzirnavnieka māju.

            Kopumā muižas ēkas 19.gs. galvenokārt būvētas izmantojot laukameņu mūra konstrukcijas. Taču ir bijušas arī koka ēkas, kuras līdz mūsdienām nav saglabājušās.

Spāres muiža

             Spāres muižas aizsākumi saistāmi ar divām muižām. Viena no tām ir Ramotas muižiņa pie Cēsīm aiz Dukuriem, kur vēlāk atradās Ramātu mājas. Tā tāpat kā Rāmuļu muiža 1567.g. tika dāvināta kancleram Gildesheinam kā Cēsu komtura Feldbraga muižiņa. 1582.g. poļi muižu atņem īpašniekam un 1589.g. atdod kādam Piatkovskim (Peņkovskim) tikai uz viņa dzīves laiku. Viņa meita apprecējusi zemes rakstvedi Zambski, kurš mantojis muižu, un no viņa vārda tā arī ieguvusi nosaukumu.Vēlāk šo īpašumu iegūst poļu valdības notārs Zampskis. Savukārt otras muižas izveide saistāma ar 1588.g., kad polis Simons Serbins dabū no Polijas ķēniņa uz savas dzīves laiku 4 arklus zemes ar vairākām mājām – Spariņus, Brauzi, Kalvišus, Trumenus un 1590.g. vēl Kaugarus, Kurmus, Rovalus un Semiņus. Spariņos viņš ierīko muižu.[35]

            Zamb(p)ska muižu pirms Livonijas kara apdzīvojis vācu bārddzinis, meistars Hanss (Meister Hans), un tur atradusies tukša krogus vieta Roste Kalle pie Rīgas ceļa. Zambska muiža un Spāres muiža 1638.g. piederēja Gabrielam Bengtam Usenšernam. Zambska muiža atradās Āraišu, bet Spāres muiža – Līvu pagastā.[36]

            Arī zviedru laikos šīs abas muižas kā viens īpašums ir zviedru admirāļa Usenšerna pārvaldnieka rokās. Muižu dēvē par Zamskas muižu, līdz 1656.g. muižas vietu pie Cēsīm krievi pilnīgi noposta. Tad arī muižas dzīve pilnībā pārceļas uz tagadējo Spāri un pie Cēsīm esošās māju vietas tiek iemainītas pret Spārei tuvākām – Putrām, Spuģiem, Zāģeriem, Velmeriem, Ruķeļiem, Palmēniem. Ap 1675.g. Spāri nopērk majors Berents. Vēl 1682.g. kādā rakstā viņš muižu dēvē par Sparumuižu – Zemsku. Drīz pēc tam muižu redukcijas laikā viņš to zaudē un gandrīz 100 gadu Spāre ir kroņa muiža.[37]  

            1688.g. revīzijā minēts, ka Spāres muižā ir 28 saimniecības. No tām 2 3/4 arkla, 12 ¼ arkla 2 1arkla un 12 ½ arkla lielas.[38]

Ieskatu klaušās sniedz ieraksti 1688.g. vaku grāmatā[39]:

            1690.gadā minētas tās pašas 28 saimniecības ar kopējo platību 12 1/2 arkli, 77 vīri, 38 zēni un 5 iebūvieši un tiem 3 zēni (beģļi, pārnācēji, bāreņi, amatnieki, kas iebūvējās kāda saimnieka zemē vai dzīvoja kādā viņa ēkā un pakāpeniski iekopa savu zemi) kopā 123 vīriešu kārtas pārstāvji.[40]

            1691.g., kad Spāre kļuvusi par kroņa muižu, pie tās tiek minētas sekojošas saimniecības – Vaitiņi, Mežkrievi, Kaugari, Jēkuliņi, Bikari, Inti, Kurmi, Cīruļi, Žagari, Dzeņi, Doles, Ķiberi, Kauļi, Putni, Ģikši, Olnieki, Dzērves, Maksnieki, Odi, Jaunzemji, Sermuļi, Alaiņi, Gribuļi, Lielmārči, Skalberi.[41] Spāres muižā no 28 saimniecībām strādājā gadā vidēji 14 1/2 zirdzinieki (īstenieki), 1 kājnieks, otrinieki strādā 149 nedēļas gadā un trešinieki 160 dienas gadā (vasarā). Vidēji gadā tiek nokalpotas 4625 dienas.[42] Nodevās zemniekiem kopā bija jādod 110 pūri rudzu, 115 miežu un 87 auzu, 7 1/2 kviešu un zirņu, kā arī 15 podu linu, 9 apiņu un 8 kaņepāju. Jādod 13 3/4 aitu, 2/3 vezumu siena un 39 dālderu. Pārrēķinot dālderos muižnieks ieguva 191 dālderi un 33 graši. Savukārt klaušas pārvēršot dālderos ienesa 192 dālderus un 75 grašus.[43]

            1696.g., kad Vidzemi piemeklē liela neraža Spāres zemnieki iesniedz zviedru ģenerālgubernatoram Dālbergama lūgumu atvieglot viņu stāvokli. Dālbergs to pārsūta Cēsu apriņķa komisāram fon Līvenam, kurš lietu izskata tikai pēc nepilniem 2 gadiem. 1698.g. 22.jūnijā uz Cēsīm lietas noskaidrošanai tiek uzaicināts muižas vagars (stārasts) Kurmu Mačs un daži zemnieki. Lietas izskatīšana beidzas bez īpašiem zemnieka stāvokļa uzlabojumiem.[44]

Spāres muižā ilgāku laiku  - no 1688.g. - 1748.g. Vaitiņu saimnieks ir bijis brīvzemnieks.[45]

            No 1744.-1748.g. kā muižas pārvaldnieks minēts kāds Meks.[46] Laika posmā no 1750.-1757.g. kā muižas īpašnieks (pārvaldnieks) minēts artilērijas ģenerālmajors Kārlis Albrehts fon Nothelfers.[47]

Tikai 1798.g. Spāres muiža atkal kļūst par privātmuižu, kad Krievijas ķeizars Pāvils to dāvina augstmanim Šubertam par nopelniem nodokļu jautājumos. Ķeizars bija paredzējis Šubertam muižu ar 10 arklu lielu zemi, kas tika arī iemērīta, bet uz atlikušās muižas zemes tika izveidota Intu muiža ar 5 samniecībām. Intu muižu 1878.g. atdeva pareizticīgo baznīcas mācītāja lietošanā.[48]

Citos avotos minēt, ka vēl 19.gs. sākumā Spāre ir valsts muiža ar 7 arkliem un 33 zemnieku sētām. Salīdzinoši Spāre bija vidēja lieluma muiža ar smilšainu un vidēja labuma augsni. Siens esot pietiekoši, bija kaļķu ceplis, vējdzirnavas un akmens lauztuve, darbojies viens krogs. Malka esot pietiekamā daudzumā, zvejniecībai izmantoja 3 ezerus. Purvi sastādīja ap 3 kvadrātversis lielu platību. Zemnieku stāvoklis - pārtikuši.[49]

1884.gadā, kad Spārē notiek saimniecību izpirkšana muižas īpašnieks bija Bernhards fon Šuberts. Spārē atšķirībā no pārējām apkārtnes muižām Šuberts atlaiž zemniekiem no izpirkumu maksas 500 sudraba rubļus, līdz ar to paredzot muižniekiem medību tiesības zemnieku zemē. Bez tam zemnieki savā zemē nedrīkstēja ierīkot brūžus un krogus.[50]

Spāres muižas kungu māju nodedzina 1905.g. 3.decembrī. Vakarpusē muižā ieradušies 10 bruņoti vīri, kas apstājās pie pārvaldnieka mājas un pieprasīja kungu mājas atslēgas un petroleju. Tad viņi devušies uz kungu māju, kur sāka lauzt mēbeles un aplēja tās ar petroleju. Daļa priekšmetu tika mesti ārā pa logiem un tika pavēlēts zemniekiem tos savākt savām vajadzībām.[51]

Agrāreformas rezultātā Spāres muižas centrā tika izveidota bēgļu bāreņu patversme, un muižas īpašnieki arī savu daļu pārdod šai vajadzībai.[52]

            Spāres muižas apbūves komplekss, vadoties no citu apkārtnes muižu apbūves vēstures piemēriem, izveidojies 19.gs., mūra ēkām nomainot senāko koka apbūvi. Lielākā daļa muižas kompleksa ēku saglabājušās līdz mūsdienām, tikai piemērotas  internātskolas vai privātajām vajadzībām. Kompleksā ir iespējams lokalizēt:

ü  kungu māju, kas atrodas reljefa augstākajā vietā. Uz ZA no tās atradies muižas parks ar dīķi. Kungu māja skolas vajadzībām vairākkārtēji pielāgota un remontēta. Pirmie vērienīgākie pārbūves darbi notikuši jau 20.gs. 30-tos gados[53];

ü  klēts ar ledus pagrabu (pagrabklēts);

ü  veļas māju;

ü  putnu māju;

ü  zirgu stalli;

ü  šķūni;

ü  darba zirgu stalli;

ü  kūti;

ü  kalpu māju;

ü  kalti;

ü  smēdi (kalēja māja);

ü  pārvaldnieka māju;

ü  iesalnīcu (alus darītava);

ü  mazo (muižas) kalpu māju;

ü  magazīnu;

ü  krogu;

ü  dārznieka māju[54].

Rencēnu muiža (Lubbert Rentzen)

Muiža veidojusies pamazām no pirktiem zemes gabaliem. Tos pircis Fridrihs Rencs un viņa dēls Luberts. Pirmie pirkšanas līgumi datējami ar 1543.g., kad mestrs Brigenejs apstiprina mājas “Levisse” pirkšanu Āraišu novadā. 1550.g. Rencs nopērk no ordeņa pastmeistara kādu muižiņu pie Cēsīm par 430 markām. Sākotnēji to sauca par Lubert- Rencēnu muižu, tagad Katrīnkalns. 1561.g. Rencs par mestram aizdotām 2000 markām iegūst kā ķīlu 3 mājas – Lielmārčus, Skalberus un Gribuļus. Polijas – Zviedrijas karu laikos Renču dzimta iznīkst[55].

            Laika gaitā septiņas sētas no Vībuļu pagasta tika pievienotas Luberta Rencēna muižai. 1626.g. 21. februārī Zviedrijas karalis piešķīris Hansam Lendernam nelaiķa Luberta Rencēna namu Raunas ielā un visas tam piederošās zemes. Turklāt jau mestrs esot apstiprinājis Luberta Rencēna tēvam kādas zemes, kas atrodas 3 jūdzes no pilsētas. Vadoties pēc uzvārda, iespējams pieļaut, ka Rencēns bijis Livonijas ordeņa vietējās izcelsmes lēņavīrs. Citas ziņas par viņu nav iespējams atrast[56]. Kad 1626.g. Gustavs Ādolfs apstiprina visus Renču īpašumus pilsonim Ansim Lenderam, tas savukārt tūlīt to pārdeva kapteinim Matsonam[57]. Tas atkal 1629.g. to pārdod Jakobam Berendtam, kas tanī laikā pazīstams arī kā Spāres muižas īpašnieks. 1667.g. muiža tiek pārdota par 3000 dalderiem kādam Šulcam, kura mantinieki 1670.g to pārdod Reinikam. Kontraktā minētas sekojoša mājas – Venči, Lielmārči, Gribuļi, Skalbēri, kam katru nedēļu jāsūta srtādnieki uz muižu; Skuja un Pluderi, kas kalpo katru otro nedēļu un Zāģeris, kas esot postažā[58].

1688.g. revīzijā minēts, ka Rencēnu muižā ir 7 saimniecības. No tām 3 ir ¼ arkla un 4 ½ arkla lielas[59]. Revīzijas laikā pie muižas minētas sekojošas saimniecības: Skuja, Gribuļi, Skalberi, Lielmārči, Žagari, Venči, Plūderi[60]. Tāpat minēts, ka: Klauģi esot 0,5 arkla lieli, bet strādājot tika par 0,25, saka, ka neko nezinot par otru pusi; Ķuzam ir slikti zirgi; Mežaks paliek vienmēr parādā, bet stārasts apliecina, ka viņam ir slikta zeme; Putrās ir slikta un purvaina zeme, labība bieži apsalstot; Jūgam bija 0,25 arkla zemes, bet pielika klāt Melpauta zemi, bet saimnieks gribot tika pildīt klaušas par iepriekšējo platību, jo zeme esot slikta, Amata ik gadus noskalojot, pļavu neesot nemaz kā stārasts un kaimiņi varot apliecināt[61].

1690.gadā minētas tās pašas 7 saimniecības ar kopējo platību 2 3/4 arkli, 15 vīri, 6 zēni un 1 iebūvietis ar 1 zēnu, kopā 23 vīriešu kārtas pārstāvji[62].

1691.g. revīzijās muižai minētas sekojošas saimniecības: Putra, Jūga, Melpauti, Leveri, Skuja, Spuģi, Zāģeri, Klauģi, Ķūzas, Mežakas[63]. Rencēnu muižā no 7 saimniecībām vidēji gadā strādāja 4 1/3 zirdzinieki (īstenieki), 2 kājnieki, otrinieki strādā 48 nedēļas gadā un trešinieki 24 dienas gadā. Vidēji gadā tiek nokalpotas 1784 dienas. Dienā muižā vidēji strādā 6 strādnieki[64]. Nodevās zemniekiem kopā bija jādod 44 pūri rudzu, 46 miežu un 34 auzu, 1 5/12 kviešu un zirņu, kā arī 13 1/4 podu linu, 5 apiņu un kaņepāju. Jādod 5 3/4 aitu, 2 3/10 vezumu siena un 19 dālderu. Pārrēķinot dālderos muižnieks ieguva 84 dālderi un 44 3/4 graši. Savukārt klaušas pārvēršot dālderos ienesa 84 dālderus[65].

Ieskatu muižas notikumos 1711.g. sniedz arhīva dokumenti[66]. Tajā laikā muižu pārvalda kāda kapteiņa kundze – atraitne. Ar viņas pārvaldes metodēm ir neapmierināti vairāki muižas zemnieki, kas iesniedz sūdzību apriņķa komisāram.

Tā Klauģu Juris sūdzas, ka viņš ar sievu un kalponi pagājušajā gadā 14 dienas pirms Lieldienām ar muižas īpašnieces rīkojumu pārcelts no Mežaku saimniecības uz Klauģiem, kur iepriekš saimniekojis nelaiķis Toms. Savukārt šogad pirms Vasarsvētkiem muižniece pieprasījusi no saimniecības 5 govis, 2 kazas, 2 lielas un 5 pusaugu cūkas, kā arī 4-gadīgu ālavu. Tāpat draudēts ar pērienu par to, ka saimnieks neesot nodevis muižai mirušā Toma apģērbu un sudrabu. Pieprasīts arī uz muižu nogādāt dažādus produktus, citādi tas kļūs par parādnieku. Saimnieks pastāv uz to, ka pirms viņš pārņēmis Toma īpašumu tas nav bijis apsargāts. Tāpat iepriekšējā saimnieka mantojums – lopi un zirgi nav atņemami, jo viņš visu ziemu ir tos uzturējis. Laukos rudenī viņš neesot vairāk par 1/3 pūra rudzu iesējis.

Zāģeru Pēteris, kurš saimniecībā esot vienīgais vīriešu cilvēks bez sievas un bērniem, saimniekojot kopā ar mirušā brāļa atraitni, kura iet darbos brāļa vietā, sūdzas, ka viņš vairs nevar klausības pildīt par ¼ arklu zemes kā tas pirms mēra laikiem bijis. Viņš lūdz veikt arklu pārvērtēšanu un ceturto klausību nedēļu noņemt.

Ķuzu Valters ir pavisam viens ar sievu, kuru pavasarī apprecējis. Viņam ir jāiztiek arī bez kāda puiša vai kalpa palīdzības un tādēļ saimnieks nespēj par 5/8 arkla katru nedēļu klausības pildīt. Līdztekus muižniece liek savus dārzus apstrādāt un apsēt, liekot 4 pūri rudzu sējas sēklas uz muižu talkas laikā atgādāt. Tā kā viņam katru nedēļu no muižas tiek prasīts darbs un produkcija un viņš ir tikai viens puisis, viņš vēlas 4-to nedēļu brīvu. Muižniece liekot arī viņa mirušā brāļa lopus un graudus, izņemot saimnieka paša vienīgo govi, uz muižu nogādāt.

Putru Andžš (Ansch) sūdzas, ka muižas īpašniece liekot viņam 2 pienīgas govis uz muižu nogādāt, kuras gan pati par 24 mirušo apglabāšanu un zārku gatavošanu piešķīrusi. Viņš tās esot visu ziemu uzturējis, tagad tās ir kļuvušas pienīgas, bet tās esot līdz ar Klauģu lopiem muižai jānodod. Andžs lūdz viņa saimniecībā augušos lopus atstāt viņa rīcībā.

Skuju Grieta, kura Klauģos kā nabadzīga atraitne uzturas, lūdz par izaudzētu 3-gadīgu kumeļu, kuru viņai esot dāvinājis Bomberģu muižas zemnieks Polīts (Pohlet). Tagad, pavasarī muižniece grib šo kumeļu atņemt, lai gan Grieta neesot nekā muižai parādā.

Kopumā zemnieki sūdzās par to, ka muižniece piespiedusi šajā pavasarī: talkot muižas laukos; doties darbos uz Cēsu tiesai pieguļošu lauku, kuru sauc par Kauguru tīrumu; doties darbos uz izpostīto Kalēju ciematu (sētu); daļu no Ķuzu zemes apstrādāt un apsēt. Tas viss ir pāri viņu iespējām, jo nedēļā zemnieki spējot dot 3 vai augstākais 4 spēcīgus strādniekus un vēl bez tam klaušas pildīt. Sūdzības ir arī par muižas īpašnieci kapteiņa Mensekampfa atraitni, ka viņa ar bargiem sodiem piespiežot pateikt, kur no izpostītām sētām apģērbs un sudrabs palicis. Viņa pieprasot par daudz labību un lopus atdot. Zemnieki lūdz arī aizsardzību no draudošajiem miesassodiem.

Apriņķa komisārs sola ierasties muižā uz vietas un šīs sūdzības izmeklēt.

Redukcijas laikā muiža tika atņemta un padarīta par kroņa muižu, taču tika iznomāta Dāvidam Šulcam. Pēc Ziemeļu kara muiža tiek pārcelta uz tagadējo vietu noplēšot 2 zemnieku mājas Mežaku un Ķūzu. Muižai pievienoja arī Klauģu mājas[67].

No 1744. - 1757.g. muižas īpašnieks minēts kornets Filips Johanns fon Šulcs. Šajā laikā visas muižas ēkas esot no jauna uzceltas[68].

            19.gs. sākumā muižas īpašniece bija baronese Margareta Katarīna Marta fon Belinghauzena, majora fon Šulca atraitne. Muižai pieder 3 arkli zemes un 10 zemnieku sētas. Salīdzinoši Rencēni bija maza muiža. Augsne tur esot smilšaina un slikta, siena un malkas pietrūkstot. Pusi kvadrātverstes no zemes aizņēma purvi. Zemnieki bija nabadzīgi[69]. Iespējams, ka Šulcu dzimta šeit saimnieko līdz 1819.g., kad īpašums tiek pārdots majoram Rautenfeldam par 14 500 rbļ., 1849.g. viņa atraitne muižu pārdod draudzes tiesnesim Kregeram, pēc tā nāves 1852.g. par īpašnieku kļūst Reicbergs, bet jau 1855.g draudzes tiesnesis Grosbusš, kas 1867.g. to pārdod Lilijai fon Andrea[70].

1905.g., lai gan muižas īpašniece formāli ir tā pati muižu apsaimnieko Voldemārs fon Andrea. Viņš atšķirībā no daudziem citiem muižniekiem īpašumu nebija pametis. Kad revolucionāri ieradās muižā 1905.g. 4.decembrī viņi sāka iztaujāt muižas kalpotājus, vai viņi esot apmierināti ar īpašnieku, uz ko saņēma apstiprinošas atbildes. Tad draudot ar nošaušanu viņi sāka pieprasīt zirgus un pajūgus, kas viņus aizvestu uz Rāmuļu muižu. Nobijies fon Andrea pavēlēja kučierim un mežsargam iejūgt zirgus un bruņotos vīrus nogādāt prasītajā vietā[71].

1922.g., kad muiža tiek sadalīta kā tās īpašniece minēta Andrea Lillija. Muižai pieder 1726,52 pūrvietas zemes un starpgabals ar kaļķu lauztuvēm[72].

Rencēnu muižas apbūves komplekss ir tikpat kā izzudis. Nedaudz saglabājušās muižas parka aprises. Kungu māja, kas esot bijusi būvēta no koka, nojaukta ap 20.gs. vidu un uz tās pamatiem uzcelta saimniecības ēka. No kūts, kas bijusi gara laukakmeņu mūra ēka, saglabājies tikai mūra korpuss. Daļēji saglabājusies mūra statņu un koka konstrukcijā celtā saimniecības ēka, iespējams siena šķūnis[73]. Muižas kalpu māja, smēde un magazīna pārbūvētas mūsdienu vajadzībām un praktiski zaudējušas vēsturisko veidolu. Muižas krogs atradies attālāk, uz D no muižas kompleksa Ģikšu – Cēsu ceļa kreisajā malā. Krogs celts kā gara laukakmens mūra ēka, tā Z galā 20.gs. sākumā  piebūvēts perpendikulārs divstāvu ēkas spārns.