E. Žīgurs - prezentācija - VECSAIMNIECĪBAS
Edgars Žīgurs - Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturnieks(mag.hist.)
Amatas pagasta vecsaimniecību apsekošanas ekspedīciju kopsavilkums

Amatas pagasta vecsaimniecības tika apsekotas 2018.g. vasarā. Apsekošanas laikā tika pievērsta īpaša uzmanība tām saimniecībām, kurās saglabājušās senatnīgas un savdabīgas ēkas, kā arī vāktas ziņas par tuvumā esošiem kultūrvēsturiskiem un dabas objektiem. Ekspedīciju laikā tika apmeklētas apmēram 75 saimniecības, kas veido lielāko daļu no Amatas pagasta vecsaimniecību skaita. Kopsavilkuma sākumdaļā aplūkotas dzīvojamās mājas, tad saimniecības ēkas (klētis, rijas u.c.) un beigu daļā pievērsta uzmanība kultūrvēsturiskajiem un dabas objektiem.

Dzīvojamās ēkas (mājas)

Aplūkojot 20.gs. sākuma perioda fotogrāfijas, visai bieži redzams, ka Amatas pagastā bijušas dzīvojamās ēkas ar četrslīpju jumtiem. Ekspedīcijas laikā savukārt nevienai no apsekotajām vecsaimniecībām četrslīpju jumts netika konstatēts. Visbiežāk sastopami divslīpju jumti un kā nākamie - divslīpju jumti ar pusšļaupumiem galos. Arī jumta segumi mājām salīdzinoši jauni. Visai reti sastopami skaidu (lubiņu) jumti. Vēl kā salīdzinoši senus var minēt nelielo četrstūrveida gludo šīfera plākšņu un dakstiņu segumu. Izzūdot vēsturiskajiem jumtu segumiem, visai reti māju jumtiem redzami tādi konstruktīvi funkcionējoši elementi kā brodiņi (Veclībieši). Vairākām saimniecībām saglabājušies zelmeņu apšuvuma un vēja dēļu dekoratīvie rotājumi (trīsstūrveida un rombveida formās). Pēc saimnieku sniegtās informācijas un minēto elementu saglabāšanās pakāpes tie attiecināmi uz 20.gs. 20. – 30. gadiem. Visai bieži vērojama arī jumta spāru un siju galu dekoratīva apdare. Šajā sakarā vērojama tendence: jo senāka ēkas jumta konstrukcija, jo mazāk tajā izteikti dekoratīvu elementu.
            Dzīvojamo māju korpusi visbiežāk būvēti kā guļbūves ar krusta vai dzeguļa pakšiem. Baļķi likti apaļi vai tēsti, kā arī nereti no ārpuses apšūti ar dēļiem. Salīdzinoši daudz ir māju, kurām ir laukakmeņu mūra stāvs (korpuss). Kopumā šīs mūra ēkas pārstāv jaunāku celtniecības tradīciju un datējamas ar 19.gs. beigām un 20.gs. sākumu. Reti, bet sastopamas ēkas, kuru stāvu būvniecībā izmantots māla kleķis (Inti, Sviestiņkrogs). Ķieģeļu izmantošana dzīvojamo māju būvniecībā attiecināma uz 19.gs. beigām, 20.gs. sākumu. Ķieģeļi tiek izmantoti gan guļbūvju apšūšanai, gan retākos gadījumos pilnīgai māju korpusu būvniecībai.
No vēsturiskā viedokļa interesantas ir sekojošas mājas:

Lejas Aparnieki – lai gan pati māja ir guļbūve, tās DR gals piebūvēts no laukakmeņu mūra, un tajā ierīkota melnā virtuve – rovis. Tā kā šī ir bijusi divu brāļu saimniecība, tad arī rovī iemūrēti divi katli un divas izejas. Mājai dekoratīva durvju un logu ailu apdare. Tā ir saistīta ar 1928.g., kad ēkai veikts vērienīgs remonts.

Kalna Klabi – māja celta ap 1860.gadu. Vēlāk - 1896.g. ēkai piebūvēts akmens mūra gals ar vienu istabu un virtuvi. Interesanti, ka dūmu kanāli no plīts bijuši iebūvēti ēkas ārsienās un tālāk savienoti ar skursteni. Līdz ar to, kurinot plīti, sila mājas mūra sienas. Māja un visa saimniecība pelna ievērību arī ar saimnieku rūpīgo un kultūrvēsturiskajām vērtībām saudzīgo attieksmi.

Jaunaparnieki – tā ir jaunsaimniecība, bet šīs ēkas konstrukcija pelna ievērību ar to, ka zem viena jumta apvienota gan māja, gan kūts. Lai gan šādi risinājumi Latvijā un citur Eiropā ir krietni seni, tomēr Vidzemes centrālajai daļai 19.-20.gs. tie nav raksturīgi. Visticamāk, ka šāda konstrukcija izvēlēta materiālu apstākļu ietekmē.

            Klētis un pagrabi

Amatas pagastā visai daudz saglabājušās klētis. To konstrukcija ir samērā dažāda, nereti klētis pārbūvētas citām saimnieciskām vajadzībām, visbiežāk izmantotas kā malkas šķūnīši. Klētīm sastopami gan divslīpju (Kurmi), gan četrslīpju (Kalna Reinas 2) jumti. Sastopamas klētis bez lieveņa (Kalēji), ar vaļēju lieveni (Lāči) un daļēji slēgtu lieveni (Kalēji 2 klēts). Pagasta teritorijā pārstāvētas gan vientelpu (Lāči), gan divtelpu (Kauļi) klētis.
Izmantojot pagasta teritorijas visai kalnaino (nelīdzeno) reljefu, būvētas arī t.s. pagrabklētis. Zem šīm klētīm reljefa zemākajā pusē ierīkots pagrabs (piemēram: Jaunnīgales, Kalna Reinas). Dažkārt koka guļbūves konstrukcijā būvētās klētis ir apvienotas zem viena jumta ar citām saimniecības telpām. Tā, piemēram, Kalna Reinās klēts atrodas zem viena jumta ar ratnīcu. Savukārt Kalna Klabos klēts apvienota ar ratnīcu, kūtiņu un stalli.

19.gs. beigās, 20.gs. sākumā parādās tendence celt akmens mūra saimniecības ēkas, kurās tāpat zem viena jumta atrodas vairākas saimniecības telpas, tajā skaitā klētis. Šīm ēkām fasādes pusē raksturīgi mūra sienas pagarinājumi, kas balsta jumta konstrukciju (Jaunžagari, Jaunģikši).

Amatas pagastā akmens mūra velvju pagrabi būvēti gan zem dzīvojamām ēkām, gan samērā bieži arī atsevišķi. Pēdējā gadījumā virs pagraba uzbūvēta kāda cita saimnieciskas nozīmes telpa – pūnīte vai ratnīca (Kalēji, Kauļi).

Rijas

Amatas pagastā tika konstatētas 7 rijas. No tām 5 vairāk vai mazāk ir saglabājies ēkas korpuss un būvkonstrukcijas. Divās rijas vietās saglabājušies tikai atsevišķi ēkas stāva konstrukcijas elementi.

Sākotnējie riju veidoli un funkcijas laika gaitā ir izmainījušās. Vistuvāk sākotnējam izskatam ir saglabājušās Vecaparnieku un Jaunzemu rijas. Visvairāk ir cietušas riju piedarba daļas, kurām piebūvēti klāt šķūņi vai arī tās pašās pārveidotas statņu konstrukcijā par šķūņiem. Dažkārt tieši piedarba daļa vispār nav saglabājusies. Visām apsekotajām rijām krāsns vieta atradusies vienā rijas stūrī.

Interesanti risinājumi ir Vecaparnieku un Kalēju rijām jumta spāru galu stiprināšanai. Šīm rijām spāru gali veido lielu pārkari pār ēkas stāvu. Lai jumta konstrukcija nedeformētos, minētajām rijām spāru galus balsta speciālās “ligzdās” iestrādāti atbalsta koki (kārtis), kuru viens gals balstās ieķīlēts spāru pārkares galā, bet otrs ēkas sienas guļbūves konstrukcijā. Savdabīga ir bijusi Skalbēru rija, kuras konstrukcija raksturīgāka muižu rijām. Šīs būves rijas daļa ir bijusi būvēta laukakmeņu mūra konstrukcijā, bet piedarbs kā guļbūve. Diemžēl no Skalbēru rijas saglabājies tikai mūra korpuss un krāsns paliekas.

Pirtis

Ekspedīcijas laikā pagastā tika konstatētas tikai 3 vēsturiskās melnās pirtis (Kalna Zāģeri, Kalna Velmeri, Vecbikari). Kalna Velmeros no pirts saglabājies tikai ēkas stāvs, tajā ierīkots malkas šķūnis. Abas pārējās pirtis pēc konstrukcijas ir līdzīgas un visticamāk celtas 20.gs. sākumā. Tās ir vientelpu ēkas ar krautu laukakmeņu krāsns vietu ēkas vidusdaļā pie vienas no sānsienām. Lai paaugstinātu ēkas ugunsdrošību, sānsienas vidusposms, tur kur atrodas krāsns, būvēts kā laukakmeņu mūris.

Kūtis, staļļi – ratnīcas, šķūņi

Senākās kūtis un sīklopu kūtiņas būvētas tāpat kā pārējās ēkas guļbūves tehnikā uz ne visai augstiem laukakmeņu mūra vai akmens paviļu pamatiem. Šāda vieda piemērs sīklopu kūtiņai ir kūtiņa pie Ģikšu Smēdes, bet konstrukcijas ziņā senatnīgākā un interesantākā ir Kalna Sīļu kūts. Pēdējā celta vismaz divos posmos, jo vērojams ēkas pagarinājums, piestiķējot pie pakšu pārlaiduma vēl vienu cirtni. Iespējams, ka daļa ēkas izmantota arī citiem nolūkiem, piemēram, kā ratnīca.

Apmēram ar 19.gs. vidu kūtis sāk būvēt uz paaugstinātiem laukakmeņu mūra pamatiem, lai kūtsmēsli nebojātu apakšējos guļbūves vainagus. Pārsvarā kopā ar kūti zem viena jumta atrodas arī citas saimniecības telpas (stallis, ratnīca u.tml.). Savukārt 19.gs. beigu posmā un 20.gs. sākumā vērojama tendence būvēt masīvas laukakmeņu mūra ēkas, tāpat zem viena jumta apvienojot vairākas telpas. Vairākām šādām ēkām (kūtīm) vērojama arī izbūvēta uzbrauktuve uz kūtsaugšu (Kauļi, Jaunzemi).

Vairākās Amatas pagasta vecsaimniecībās saglabājušās atsevišķi būvētie staļļi kopā ar ratnīcu. Arī šo ēku konstrukcijās iezīmējas tendence staļļa daļu būvēt kā guļbūvi uz paaugstinātiem akmens mūra pamatiem (Kalna Baloži) vai pilnībā no akmens mūra (Kurmi). Savukārt ratnīcas daļa celta guļbūvē uz parasta augstuma akmens mūra pamatiem. Lai nodrošinātu zirgiem gaisa ventilāciju, staļļa daļai dažkārt baļķos izcirstas nelielas ventilācijas lūkas (Kalna Baloži).

Vecsaimniecību apbūvē salīdzinoši jauni ir statņu konstrukcijā celtie, ar dēļiem apšūti šķūņi. Tomēr mūsdienu lauku ainavā arī tie sāk kļūt par retumu. Šādi būvēti šķūņi datējami ar 20.gs.sākumu (Vecmaksnieki). Senākie guļbūves tehnikās būvētie šķūņi pagasta teritorijā netika fiksēti.

No citām saimniecības ēkām interesantas ir graudu kaltes drupas pie Skujām.

Dabas un kultūrvēsturiskās vides daudzveidība

Lai gan ekspedīcijas galvenais akcents bija likts uz vecsaimniecību celtniecības tradīciju apzināšanu, tomēr iespēju robežās tika apsekoti arī saimniecību tuvumā esošie dabas un kultūrvēsturiskie objekti.

Akmeņi

Interesanti ir akmeņi ar iekaltiem gadskaitļiem. Tie visi tika atrasti iemūrēti ēku, visbiežāk māju, sienās. Šie akmeņi ir vērtīgi ar to, ka palīdz datēt konkrēto ēku celšanas laiku. Senākais akmens ar iekaltu gadskaitli un īpašnieka uzvārdu tika fiksēts Sīļu dzirnavās un datēts ar 1878.gadu. Savukārt jaunākais no šāda veida akmeņiem iemūrēts Kalna Zāģeru kūts sienā. Tas datējams ar 1925.gadu. Pavisam kopā tika atrasti 7 šādi akmeņi.

Vēl tika apsekots Skujupes dižakmens, kurš pagasta cilvēkiem ir labi zināms, tomēr samērā grūti atrodams. Par šī akmens kultūrvēsturisko nozīmi rakstījusi Melānija Vanaga. Tāpat tika apsekots akmeņu kopums pie Jaunmaksniekiem, kas atsevišķos novadpētnieku materiālos tiek uzskatīts par vietu ar sakrālu nozīmi. Akmeņi pie Jaunmaksniekiem atrodas bērzu birzītē, kur kādreiz bijusi mitra ieplaka. Gar vienu birzītes malu izrakts novadgrāvis, otru malu norobežo reljefā augstāka laukmala. Par šīs vietas kultūrvēsturisko (sakrālo) nozīmi papildus liecības neizdevās iegūt. Lai gūtu plašāku priekšstatu par šo vietu būtu jāveic vietas arheoloģiskā izpēte, kā arī jārod liecības vecāku cilvēku atmiņās un folklorā.

Dižkoki

Pagasta teritorijā tika atrasti un uzmērīti 15 dižkoki. No tiem 7 ozoli un 5 ābeles, kā arī osis, zirgkastaņa un pīlādzis.

Senkapi, sakrālās vietas

Lielākā daļa šāda veida apsekotās vietas ir fiksētas novadpētnieku (arī M. Vanagas) materiālos, kā arī pašvaldības teritoriālā plānojuma dokumentos. Līdz ar to plašāku aprakstu veicu tikai mazāk zināmām vietām.

Apsekotas tika:

Olnieku viduslaiku kapsēta;

Sīļu baznīcas kalns – šeit būtu nepieciešami papildus pētījumi, jo teritorijas plānošanas dokumentos baznīcas vieta sajaukta ar kapsētas vietu. Par baznīcas kalna atrašanās vietu pastāv divas versijas. Abas vietas lokalizējamas divos tuvu esošos pakalnos, braucot Doļu virzienā, ceļa kreisajā pusē aiz pagrieziena uz Sīļu dzirnavām;

Mēra kalns – vietu zināja Vecmaksnieku saimniece Aina Ķeņģe un Jaunbaložu saimniece. Kalniņā it kā esot bijuši mēra kapi. Tas ir lēzens, ar apsēm apaudzis pakalns, kura slīpumā redzami dažāda lieluma akmeņi. Kalniņš atrodas iepretim ceļam uz Vecdzērvju mājām (N 57.165184; E 25.339013);

Rencēnu muižas viduslaiku kapsēta;

Kalna Sīļu viduslaiku kapsēta;

Jāņu kalniņš – kalniņš atrodas apmēram 130m uz DR no Lejas Aparnieku mājas. Mājas saimnieks Evalds Baumanis stāstīja, ka kalnā senāk svinēti Jāņi. Tāpat esot bijušas runas, it kā tur esot seni kapi, taču nekas atrasts nav (N 57. 179656; E 25. 278354);

Aparnieku kalns;

Lejas Kauļu senkapi.

NOBEIGUMS

Apsekojot Amatas pagastu vecajās lauku sētās, samērā reti sastopami vietējie iedzīvotāji – šo māju kādreizējo saimnieku pēcteči. Līdz ar to arī mazāk iespējams iegūt papildus informāciju par tuvākā apkārtnē nozīmīgām vietām.

Pagasta teritorijā vecsaimniecībām izteikts viensētu raksturs, retāk tās veido sētu grupas. Bieži ciešāk kopā pastāvošu, galvenokārt divu saimniecību izcelsme saistāma ar t.s divu brāļu saimniecībām. Ja arī māju nosaukumi ir vienādi, tomēr atšķiras to priekšvārdi (piemēram, Kaln, Vec utt.), kā arī saimniecības nav sablīvējušās ciešā grupā, bet atrodas salīdzinoši attālu viena no otras.

Kopumā vecsaimniecību ēku būvniecībā vērojamas samērā jaunas tendences, un to arhitektūra galvenokārt saistāma ar 19.gs. beigām, 20.gs. sākumu. Iezīmējas četri pavērsiena punkti, kad masveidā ir pazudusi senākā arhitektūra: 19.gs. beigas, pēc saimniecību izpirkšanas; 20.gs. 20.-30.-tie gadi; padomju laiks, kad daudzas, īpaši nomaļās saimniecības gājušas nebūtībā un mūsdienas, kad vairākas saimniecības vairāk vai mazāk veiksmīgi remontētas vai arī turpinājušas iznīcības ceļu.

Bez vecsaimniecībām interesants aspekts tālākai pētniecībai būtu pagasta teritorijā esošās dzirnavas (īpaši Sīļu dzirnavas), krogi un kaltes, kuras šajā pētījumā padziļināti analizētas netika.