Melānijas Vanagas(dzim.Šleijas) dzimtās mājas Sermuļi.

Priekšplānā rijas sliekšņakmens, par kuru M.Vanaga saka:

"Pār viņu ausa gadi un rietēja gadsimti. Mainījās laiki un valdnieki, bet Akmeņa pierē neievilkās neviena grumba. Akmenis bija vienīgā mūžība Sermuļos. Kad nojauca riju, Akmenis Rijaskalnā palika viens. Bet visi, kas to pazīst, arī vēl tagad tāpat goddevīgi to sauc par Akmeni - ar lielo burtu.

Pēc kāda vēsa saulrieta es atkal aizgāju uz Rijaskalnu ar Akmeni parunāt. Krēšļoja. Lejā virs upes balti rosījās migla... Nediena vāca kopā savu veļu pulku..

Tā bija vesela paaudžu armija, kas visa šo kalnu turēja par savu. Visi šie simti te bija savu mūžu nodzīvojuši, atmiņas par sevi Akmenim atstājuši."

Melānija Vanaga ir tā, kura raksta vēstījumu par laikiem un cilvēkiem kā latviešu likteņleģendas lapaspusi, savas dzimtas hroniku.

Bet vispirms viņa pati par sevi.

 ( Par sevi Melānija Vanaga negribēja ļaut citiem stāstīt. Ja bija nepieciešams, darīja to pati. Arī šoreiz pirmā ar sevi lai iepazīstina viņa pati. I.Lāce.)  

 Kā saliekas cilvēks.

 “Ja es esmu, tad man kaut kur ir sākums, un doma reizēm meklē to.

Vārds- Melānija – māmuļas sirdī izsildīts jau no Āraišu draudzesskolas laikiem, kur skolotāja Melānija Peleks bijusi pati skaistākā un labākā.

Uzvārds – Vanaga – ir vīra, Lietuvas Grotūžu muižas vagara dēla Aleksandra kāzu dāvana.

Dzimtais uzvārds – Šleija – ir manu aiztēvu Āfrikas arābu šleju cilts nosaukums, bet Latvijā aizsācies Straupē jau ar Gustava Ādolfa  padomnieka Uksenšerna Dānijā nopirkto Āfrikas šleju cilts vergu.

Mans tēvs – Jānis Šleijs – bija lauku bankas grāmatvedis un reizē Sermuļu mājas saimnieks ar gruzdošu smelgu par neiekļūšanu Tērbatas universitātē paša neapdomības dēļ.

Māte – Emīlija Šleija – dzimusi Ņamis – Āraišu baznīcas pērmindera meita.

Par sevi pašu.

Dzimšanas gads – 1905. –t.s. Trakais gads.

Diena, mēnesis – otrdiena, 4.septembris.

Stunda – svētā saullēkta stunda.

Kristīta Āraišu baznīcā .

Mana izglītība:

Pirmskola – krievu carisma drebās un Sermuļu saulē, kur ļoti patika agrā rasotā pļavā pļaut sienu, uz liela jau sacērtēta bluķa pie žagaru blāķa cirst žagarus.

Vidusskola – 20 gadi brīvajā Latvijā, ļoti patika strādāt Radiofonā un žurnālistikā, dziedāt “Dziesmuvaras korī”.

Augstskola – 16 gadi Sibīrijas nāves nometnē.

Mūža novakare sila Rīgā dēla aizgādā un apgādā.

Mīlu vētru, tiltus, kaķus, zvirbuļus, baltu puķi, baltu papīra lapu, baltu kleitu.

Ticu taisnības dievišķam spēkam.

Ticu aizgājušo līdzdalībai arī dzīvajo dzīvē.

Ticu savai tautai. “

1991.                                                                                                    M.Vanaga