- Manas dzimtas vēsture ir tās pati latviešu tautas mazā vēsture, vismaz viena Vidzemes vēstures lapaspuse, kas nekur citur nav uzrakstīta. Tas ir sapulcēts dvēseļu mežs, kur gandrīz katram sava rada mūžam esmu iestādījusi piemiņas koku.
- Simti manu senču ir pārstaigājuši Sermuļkalnu, un katram no tiem bijis savs skanīgs vārds, ko atbalsojušas rijas sienas. katram bijusi sava pievilcība, savs dzīves uzdevums. Ar aiziešanu aizsaulē izbeidzas cilvēks, bet paliek viņa sadzīvotais, sadarītais. Cilvēks dzīvo savos bērnos, savos kokos, savos darbos.
- Manu senču likteņraksti, viņu māju vēsture ir arī manas tautas likteņraksti, Latvijas vēsture. Tas nav nekāds atklājums. Vēsturi raksta zinātnieki, rakstnieki, mākslinieki. Daudz un labi raksta. Bet par to, ko es rakstu, vēl neviens nav rakstījis un neviens cits bez manis arī nevar uzrakstīt. Katrs likteņraksts gaismo pagātni, vedina domāt, salīdzināt ar šodienu, bagātina, stiprina tautu savās saknēs.
- Savu aizgājēju mūžus pēcaudžiem vajadzētu saglabāt vismaz kādā atmiņu stāstā, kādā rituālā, kādā tā laika senlietā.
- Mēs dzīvojam un esam bagāti tikai ar senču sadomātām un arī sadarītām vērtībām. Bez tā mēs piedzimtu tukšā zemē. Kad vēsāki padomāju, gribas ceļos slīgt jau aizgājušo Zemes paaudžu priekšā, kas izgudroja un sadarīja visu, ar ko mūsu laiks bagāts uz zemes un debesīs.
- Mīlestība uz dzimtās puses kokiem, pakalniem, akmeņiem, ūdeņiem nav atdalāma no mīlestības uz sava novada valodu, izloksnes īpatnībām, vietējo iedzīvotāju senās un tagadējās dzīves gudrību, uz visu to, ko satur dzimtās puses izpratne.
- Cilvēku darbi, domas un ceļi ved pāri sava novada robežām, bet mīlestība paliek uz vietas. Mīlu savu dzimto novadu. Tā akmeņainos ceļus un ātrgaitas mākoņus. Tā platās šosejas un šauros pagātnes ceļus. Tā pauguru nemieru un nelielās mājas uzkalnos. Tā darbīgos ļaudis ar cēsēniešu mīlīgi stieptām vārdu galotnēm. Amatu ar dāsnām pietekām - novada krāšņumu un asinsriti.