Jau pavisam drīz, 1. novembrī, uz Latvijas kinoekrāniem nonāks rakstniecei, žurnālistei Melānijai Vanagai veltītā filma “Melānijas hronika”. “Latvijas Avīze” un “Mājas Viesis” jau stāstījis gan par galvenās lomas tēlotāju pazīstamo šveiciešu aktrisi Sabīni Timoteo un zēnu, kas kinolentē atveido Melānijas dēlu, gan par pašu filmu, gan filmēšanas vietu. Šīsnedēļas “Mājas Viesī” varat lasīt arī sarunu ar aktrisi Baibu Broku, kurai šajā filmā ir traģiska loma.
Taču kas bija pati Melānija Vanaga – trausla, inteliģenta sieviete, kura izgāja Sibīrijas elli un atgriezās, te dzīvoja ārēji necilu dzīvi, nepārstājot meklēt un pētīt zudušo un esošo Latviju, par ko mūža galā tika pamanīta un novērtēta?
Skrupulozi precīzi un apjomīgi
Melānijas Vanagas vedekla Ruta Vanaga piekrīt mums parādīt vīramātes pēdējo dzīves un darba vietu – otrā stāva dzīvoklīti klusā Carnikavas privātmājā. Tieši šeit šobrīd glabājas Melānijas Vanagas dzīves darbs – pilns grāmatplaukts gan ar to darba daļu, kas izdota grāmatās, gan arī iespaidīgs apjoms manuskriptu, kuros pētījumi, vērojumi, izgriezumi, izraksti no arhīviem, fotogrāfijas. Pašas M. Vanagas dzīves laikā ielūkoties smagajos sējumos būtu vēl sarežģītāk. Ruta stāsta, ka vīramāte tikai īpašiem ciemiņiem, kuri iekrituši sirdī, parādījusi vienu vai otru lappusi savā mūža darbā. Un, kaut arī mājās sējumi glabājušies visiem pieejamos plauktos, ģimene respektējusi Melānijas vēlmi pēc privātuma, bez atļaujas manuskriptus neņemot un nešķirstot. Par tiem nav bijis arī pieņemts runāt ārpus mājas, atceras Melānijas mazmeita Ieva Vanaga – esot drīkstēts teikt, ka vecmamma raksta par Amatu, bet par citiem pētījumiem svešiem nemaz nav stāstīts.
Sākums milzīgajam darbam meklējams jau Sibīrijas gados, stāsta Ruta Vanaga: “Kad Alnis (Melānijas Vanagas dēls. – L. K.) ar Sarkanā Krusta palīdzību atgriezās Latvijā, Melānija vēl palika tur. Tajos gados līdz pārbraukšanai viņa uzrakstīja pirmo manuskriptu “Manam puikam” – Melānija neticēja, ka atgriezīsies, un gribēja, lai dēlam par piemiņu paliek vismaz mātes atmiņas.” Šo ļoti privāto dienasgrāmatu, kuras daļas gan arī izmantotas citos, publicētajos Melānijas Vanagas darbos, viņas tuvinieki, respektējot autores vēlēšanos, nerāda nevienam.
Šifrēto nosaukumu sējumi
Mums ir tas gods ieskatīties vienā no pieciem sējumiem, kas šifrēti ar burtiem MdzP – “Mana dzimtā puse”, un tas, kas pārsteidz visvairāk, ir pat ne milzīgais darba apjoms, kas paveikts, bet gan precīzais, viegli salasāmais rokraksts, pārskatāmais manuskripta “maketējums” – tekstu dabiski papildina fotogrāfijas un dokumenti, ja lappusē ielīmēta vēstule, tad klāt pielikta arī aploksne, sniedzot papildus faktuālo un vizuālo informāciju.
Ieva atceras – vecmamma pastāvīgi vākusi materiālus un rakstījusi, un reizēm pie darba likusi arī mazmeitas – viņas pārskatījušas, šķirojušas Melānijas Vanagas savāktos materiālus. “Viņa savāca ļoti daudz materiālu – senu fotogrāfiju, dokumentu, vēstuļu –, kuri glabājās cilvēkiem bēniņos aizmirsti un noputējuši,” stāsta Ruta Vanaga, piebilstot, ka Melānijai nepieciešamība izzināt savu novadu, tā vēsturi, cilvēkus, kas šajā pusē dzīvojuši gadsimtu garumā, bijusi ārkārtīgi spēcīga.
Trīspadsmit apjomīgi sējumi veltīti Amatai – šo upi Melānija Vanaga izstaigājusi visā garumā, fiksējot katru lielāku koku, katru akmeni tās krastos, katru pieteku, nemaz nerunājot par mājām. Ruta Vanaga atceras, ka vīramāte trīs gadus cītīgi meklējusi kādas Amatas pietekas izteku – sīku tērcīti purvā: “Viņa parasti Alnim lūdza, lai ar mašīnu aizved uz noteiktu vietu un pēc trim dienām atbrauc pakaļ – kur zarā būs iesiets lakatiņš, kaut kur tur būs arī viņa pati,” atceras Ruta Vanaga, piebilstot, ka Melānija vienmēr savos klejojumos devusies vienatnē, nav baidījusies nakšņot mežos un purvos un iegriezties svešās mājās. Turklāt pētījumos iegūtos materiālus un faktus viņa vienmēr rūpīgi pārbaudījusi, lai nekļūdītos kādā ģeoloģiskā vai arheoloģiskā faktā, – te ļoti palīdzējuši vēl studiju gados, pirms izsūtījuma izveidotie kontakti ar dažādu nozaru zinātniekiem. Tagad kopija Melānijas Vanagas pētījumam par Amatu glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā – taču tie nav mehāniski pārkopēti sējumi, rakstniece visu rūpīgi pārrakstījusi, rūpējoties par valodas pareizumu un labskanību, visām fotogrāfijām izveidojusi dublikātus.
Dzimtas turpinājumam
Tomēr visapjomīgākais darbs ir Melānijas Vanagas dzimtai veltītie vairāk nekā simts manuskriptu sējumi, kas šifrēti ar diviem burtiem “M-M” – “Mūži un mirkļi”. Daļa no tiem publicēta sērijā “Dvēseļu pulcēšana” – līdzīgi kā Amatas pētījumam, arī “Mūžu un mirkļu” drukātajai versijai autore rūpīgi gatavojusi vēl vienu, publisko versiju, uzskatot, ka pilnīgi visi dzimtas notikumi nav atklātībai ne nododami, ne arī katram interesanti. Dzimtas saknes, saikni ar iepriekšējām paaudzēm Melānija Vanaga izjutusi ļoti spēcīgi un nereti gan sacījusi, ka tie, kas dzīvojuši agrāk, viņai palīdz, gan arī teikusi, ka viņai rados visa Latvija.
Paraugoties Melānijas Vanagas izveidotajā dzimtas koka rullī, patiešām šķiet – ja ne Latvija, tad visa Vidzeme pilnīgi noteikti. Pētniecei bez mūsdienu tehnoloģiju palīdzības, bez digitalizētām baznīcu grāmatām, ar padomju laiku pusslēgtajiem arhīviem izdevies izpētīt savu dzimtu līdz 17. gadsimta nogalei, kur vien iespējams, dzimšanas, nāves un laulību gadskaitļus papildinot ar īsām, bet nozīmīgām ziņām, piemēram, par katra dzimtas locekļa nāves iemeslu. “Bads”, stāv rakstīts pie diviem senākajiem zināmajiem dzimtas pārstāvjiem. Ruta Vanaga zina stāstīt, ka Melānija, par savas dzimtas vēsturi rakstot, lai cik tā būtu sena, vienmēr no atrodamajām faktu drumslām centusies iztēloties, kā viņi dzīvojuši, kādi viņi bijuši, padarīt stāstu par pagātni personisku, cilvēciski saprotamu.
Cik paaudžu izvietots uz sīkā, blīvā rokrakstā aprakstītajām rasēšanas loksnēm astoņu metru kopgarumā, grūti pateikt, un vēl grūtāk saprast, kā šo rakstu rulli bijis iespējams izveidot bez neviena labojuma… Ruta Vanaga piebilst, ka senči Melānijai Vanagai bijuši ļoti svarīgi – saknes, kas mūs veido par tiem, kas esam. Taču tikpat svarīga bijusi arī dzimtas turpināšanās – ikreiz, kad dzimuši bērni un mazbērni, Melānija Vanaga mudinājusi nopirkt visas tās dienas avīzes, lai saglabātu savdabīgu dienas hroniku. Savukārt jaunākais mazmazdēls Hermanis, kurš vecvecmammu nav pat saticis, ieraugot atritināto dzimtas koka rulli, atgādina: tajā jāieraksta arī viņš.
UZZIŅA
Melānija Vanaga
Dzimusi 1905. gada 4. septembrī Drabešu pagasta “Kalna Sermuļos”, mirusi 1997. gadā.
Universitātē studēja jurisprudenci. Strādājusi tiesā, laikrakstos “Brīvā Zeme”, “Daugavas Vēstnesis”, Rīgas radiofonā.
1941. gada 14. jūnijā kopā ar astoņgadīgo dēlu Alni izsūtīta uz Krasnojarskas novadu. Vīrs Aleksandrs tika izsūtīts uz gulaga nometni Urālos, kur 1942. gadā nošauts.
Latvijā atgriezās 1957. gadā, piecus gadus strādāja Cēsu rajona kolhozos par gani. Brīvajā laikā apkopoja Drabešu pagasta un citu Āraišu draudzē esošo pagastu māju vēsturi, teiku pierakstus, dokumentus, fotogrāfijas.
Par grāmatu “Veļupes krastā” piešķirta Kultūras ministrijas balva par izciliem sasniegumiem literatūrā (1992), kardināla Juliāna Vaivoda fonda balva (1993), par dokumentālo romānu virknes “Dvēseļu pulcēšana” pirmo grāmatu “Tēvu cilts” – Eduarda Veidenbauma literārā prēmija (1994).
Saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem Tēvijas labā.
2000. gada 2. septembrī tika atvērts Melānijas Vanagas piemiņas muzejs Amatas pamatskolā.
