Jaunums! Melānijas Vanagas izdzīvošanas stāsts 4 lasījumos.
Tā ir grāmata par mīlestību. Grāmata par sievieti, kura pārdzīvojusi visu - pazemojumus, mocības, piespiedu darbu, daudzas nāves, spējusi sniegt vispatiesākās liecības par staļinisma noziegumiem, kurus dažs labs mēģina šodien attaisnot.
Bet pirmām kārtām tā ir grāmata par mīlestību, mīlestību pret mīļoto cilvēku, pret dēlu, pret cilvēkiem, pret savu valodu un tautu.
Pret visu to, kas deva grāmatas galvenai varonei spēju - izdzīvot un stāstīt par to.
1. vakars. Fragmentus: Bāzes bērnu pasaule, Kartupeļi, Maize brauc no Melānijas Vanagas izdzīvošanas stāsta lasa Lilita Ozoliņa.
" Omska. Novosibirska. Stacija. Taiga ar pagriezienu uz Tomsku. Aiz Taigas kādā stacijā bija izsēdināti igauņi. Mēs viņus apskaudām, jo tiem vairs nebija jāsmok pārkarsētos vagonos. Dizentērija izmocīja visus pēc kārtas un atkal drusku atlaida. Sakāpa augsta temperatūra un atkrita. (..) Mums nebija absolūti nekādas ārsta palīdzības, ne zāļu, ne piena bērniem.."
2. vakars. Romāna fragmenti: Pirmā gonka, Arī Alnis sāk strādāt, Neceļos pa taigu, Pēc Olafa stāstiem, Melnais Minka. Lasa Baiba Broka.
KLAUSĪTIES - 2. VAKARS
"Un atkal pavasaris - 1944. gada pavasaris. Tas ziemeļniekiem pats grūtākais laiks, malkas sagādes laiks. Līdz ar Jeņisejas paliem sākās malkas ķeršana - vienīgā iespēja sagādāt malku. Citas malkas vispār nebija pat simtiem kilometru apkārtnē."
3. vakars. Romāna fragmenti: Brīvības ilgas un mājā braukšana, Nakstsardzē, Bāzes vakaros, Pirmās vēstules no Dzimtenes, Cīņa ar vilkiem un vētru. Lasa Maija Doveika.
"Visas latviešu valodas satecēja tikai vienā runā, un tās bija par dzimteni, par savējiem, par dzīvajiem un arī par tiem, kuru vairs nebija. Katru vēstuli lasījām kopīgi. Ilgas pēc dzimtenes visām bij kopīgas. (..)
Vietējie krievi gribēja mūs pārliecināt, ka padomju pilsonim dzimtene ir visur, kur viņš dzīvo, un pat brīnījās, kāpēc mēs tik traki raujamies uz mājām. Bet vai tad mēs bijām padomju pilsoņi - bez pases, bez brīvības, bez dzimtenes, bez piederīgajiem, bez jebkādām tiesībām, izņemot uz vergu darbu?"
4. vakars. Romāna fragmenti: Mana lielā diena, Maskavas vilcienā, Maskavā, Pēc 16 gadiem Rīgā, Ceļā uz mājām. Lasa Guna Zariņa.
"Šurp uz Sibīriju mūs veda bez biļetes un saslānītus kā lopus lopu vagonos. Deva ūdeni un reizi divās dienās siltu ēdienu. Braucām pa simt vagonu katrā ešelonā un ap 3 nedēļas ilgi. No 30 mūsu aizrestotā vagona cilvēkiem 12 palika Sibīrijas kapsētās.
Atpakaļ pēc 16 gadiem es braucu kā melnu ciešanu bezdibeni izbridis, izmocīts cilvēka rēgs ar cerībām dzimtenē atkal pārdzimt cilvēkā."
Ierakstīts Latvijas Radioteātrī 2016. gadā. Producente Māra Eglīte.