Iestudēta Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Veļupes krastā” (2010, režisors V. Sīlis ). 

Vēl krietnu brīdi pirms Viestura Kairiša spēlfilmas "Melānijas hronika" Nacionālajā teātrī tiek iestudēta izrāde pēc Melānijas Vanagas autobiogrāfiskā darba "Veļupes krastā". Tās režisors un dramatizējuma autors Valters Sīlis.

Latviešu mātes stāsts

nra.lv

Līvija Dūmiņa

27.dec.2010.

Veļupes krastā Nacionālajā teātrī. Autore – Melānija Vanaga; Režisors un dramatizējuma autors – Valters Sīlis; Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Ieva Kauliņa; Gaismu māksliniece Baiba Sīmane-Ambaine

Iestudējums liek skatītājam kopā ar rakstnieci Melāniju Vanagu un citiem tautiešiem iziet Sibīrijas sāpju ceļus. Iejūtoties autobiogrāfiskā darba tēlos, Aktieru zāles tuvplānos tos izstāsta Daiga Gaismiņa, Astrīda Kairiša, Līga Liepiņa un topošā aktrise Anete Saulīte. Zāles zemie griesti kļuvuši vēl zemāki ar piekārtu zarainu dēļu klājumu, zem kura četru solu ierāmēts laukums, kas darbībā apzīmēs gan smirdošā vilciena vagonu, gan skaistās taigas āres, gan kolhoza kartupeļu lauku, gan slimnīcu un atkal Latvijas zemi. Lai arī pulēti soli un ielāpi apģērbā izskatās varbūt pat pārāk smuki, tās ir zīmes, kuru jēgas lauku aktrises piepilda ar skaudru, patiesi emocionāli piesātinātu un aizkustinošu vēstījumu. Izrādei piemīt savs īpašais ritms, stāstījumu dalot ar īsākām vai garākām pauzēm, kad ieklausīties klusumā. Un sadzirdēt, kā tas spēj kliegt, kad neizmērojamas sāpes plosa mātes, jo mirst viņu bērni. Vai kā zobos skrapst ilgi taupīta sakaltusi maizīte – dārgā saite ar dzimteni. Čuksti, skaitot sēklas kartupeļus – 127 mirkļi, kuros nobriest ne tikai bumbuļi, bet cerība dzīvot. Lai noskaņa melna un smaga, izrādei, īpaši otrajā daļā, kad notiek atgriešanās dzimtenē, piemīt tā gaišā mala, kas neļauj izsamist un padoties. Programmiņā Valters Sīlis atzīst, ka, strādājot pie šīs izrādes, nācās daudz domāt, kā mēs tiekam galā ar padomju režīma mums nodarīto un cik ilgi šīs sekas mums nāksies izjust. Kad atgādina par nātru zupu un miltiem aizdarītu kartupeļu virumu kā gastronomisko paradīzi, par stiprajām latvietēm, kas dodas svētceļojumā uz slimnīcu, lai dalītos ar pēdējo mazumu un uzbarotu slimnieci, kuras dzīvības glābšanai vajadzīga operācija, un vēl, un vēl – noapaļojas jautājums. Vai tā latvieša gēna pozitīvā, vitālā gara daļa, kas spēja izdzīvot padomju režīma represijas, piecdesmit okupācijas gadus ieskaitot, divdesmit brīvības gados būs pagalam? Lūk, atbilde uz jautājumu – kāpēc šodien šis stāsts mums vajadzīgs un ir vairāk nekā piemiņa. Latviešu tautas traģiskā pagātne ar badu un nāvi Valtera Sīļa izrādē kļūst par spēka maizi.

Lasītāja vērtē: Skatoties izrādi "Veļupes krastā", es raudāju...

 19. marts 2011  Viedoklis

"Kļūstot vecākai, esmu kļuvusi izvēlīga un piekasīga, runājot par teātru repertuāriem un teātros redzamajām izrādēm. Tomēr laiku pa laikam gadās kāds redzēt ko tādu, kas neatstāj vienaldzīgu. Viena no tādām ir Nacionālā teātra izrāde „Veļupes krastā”. Vai tā ir laba? Nē. Tā ir izcila. Un skumja. Tā lika man raudāt. Burtiskā nozīmē" atzīst portāla mammam.lv/tetiem.lv lietotāja Zaiga Puriņa.

---

---